1
Pāvests, kā Romas Katoļu Baznīcas augstākais līderis, balstās gan uz Rakstiem, gan uz Baznīcas Tradīciju. Pāvestu neapstrīdības jēdziens, kā to mācā Katoļu Baznīcas Katehisms (CIC 891), apstiprina, ka pāvests ir neapstrīdams, kad izsaka ticības un morāles doktrīnas „ex cathedra”, tas ir, kad runā kā Baznīcas augstākais gans. Šī neapstrīdība ir Svētā Gara dāvana, kas garantē, ka pāvests nekļūdās, kad runa ir par glābšanas būtiskajām lietām. Kopš 1870. gada, kad tika definēta neapstrīdības dogma, Vatikāna I koncilā neapstrīdība „ex cathedra” ir oficiāli īstenota divas reizes: 1854. gadā, kad tika definēts Marijas bezgrēkīgās ieņemšanas dogma, un 1950. gadā, kad tika definēts Marijas debesīs uzņemšanas dogma.
Šīs autoritātes bibliskais pamats ir Mateja Evaņģēlijā (Mt 16,18), kur Jēzus saka Pēterim: „Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es būvēšu savu Baznīcu.” Šis pants uzsver Pētera unikālo lomu kā Baznīcas pamatu. Jāņa 21,15-17 Jēzus uztic Pēterim uzdevumu gādāt par savām avīm, apstiprinot viņa vadību kristīgajā kopienā.
Jeruzalemes koncilā (Apustuļu darbi 15,7-11) Pēteris īsteno šo vadību, lemjot, ka apgraizīšana nav nepieciešama glābšanai, tādējādi parādot savu autoritāti ticības mācībā. Pāvesta autoritāti atbalsta arī Tradīcija, kā redzams Svētā Ignācija no Antiohijas rakstos, kur viņš atsaucas uz Romas Baznīcu kā to, kas „vadās mīlestībā”, un Svētais Irinejs no Lionas, kurš apgalvo, ka, ņemot vērā viņa „izcilāko izcelsmi”, ir nepieciešams, lai „visa Baznīca, tas ir, ticīgie no visām vietām” piekristu Romas Baznīcai, jo tajā „vienmēr ir saglabāta tradīcija, kas nāk no apustuļiem.”
Tādējādi pāvesta autoritāte ticības un morāles jautājumos, kā arī viņa centrālā loma Baznīcā ir gan bibliski, gan tradicionāli pamatota, stiprināta ar agrīnas Baznīcas liecībām un turpināto autoritātes īstenošanu gadsimtu gaitā.
