1 Mise ir kristīgās dzīves centrs, jo tajā Kristus unikālais upuris kļūst klātesošs neasinīgi, saglabājot Viņa glābjošo piedāvājumu pie krusta. Kā māca Katoļu baznīcas katehisms (CIC 1366), Euharistija pārstāv upuri pie krusta, kas ir tā piemiņa. Tā pielieto šī upura augļus, piemēram, grēku piedošanu. Kristus sevi upurēja vienreiz visiem (Ebrejiem 7,27; 9,26; 10,10) un, misē, šī vienīgā oblācija kļūst klātesoša, nevis atkārtošanās, bet sakramentāla atjaunošanās veidā (1 Korintiešiem 11,24-25; Lūka 22,19-20; Ebrejiem 9,14).
Katehisms (CIC 1367) māca, ka Kristus upuris un Euharistijas upuris nav divi atšķirīgi upuri, bet veido vienu un to pašu darbību: "tā ir tā pati upura, kas tiek piedāvāta". Misē Baznīca piedalās šajā upurī, piedāvājot sevi kopā ar Kristu. Kā saka Svētais Pāvils, ticīgo dzīve, viņu ciešanas un lūgšanas apvienojas ar Kristus upuri (Kolosiešiem 1,24; Romiešiem 12,1). Piedaloties Euharistijā, mēs pievienojamies Kristus piedāvājumam, kā viens ķermenis (1 Korintiešiem 10,16-17).
Kristus oblācija, kas iegūta mūs mūžīgai atpestīšanai (Ebrejiem 9,12), saglabājas misē (CIC 1368), dodot kristiešiem iespēju apvienoties ar šo piedāvājumu. Euharistija ir tādējādi izlīgstošs upuris (Jesajas 53,5; Mateja 26,28), pielietojot visiem ticīgajiem glābšanas žēlastību, ko Kristus ir ieguvis vienreiz un uz visiem laikiem. Mise nav atkārtojums, bet dzīva Kristus upura klātbūtne, kas tiek atjaunota liturģijā visu paaudžu glābšanai.
