Katoļi uzskata, ka Tradīcija ir tikpat svarīga kā Bībele, un šis skatījums ir loģisks, aplūkojot, kā tika izveidota pati Bībele. Baznīcas pirmajos gados kristiešiem nebija pilnīga Jaunā Derība, un Jēzus mācības tika uzturētas dzīvas, mutiski nododot tās no paaudzes paaudzē. Pirmais Jaunās Derības teksts, Svētā Pāvila vēstule tesaloniķiešiem, tika rakstīts ap 50. gadu, aptuveni 20 gadus pēc Kristus augšāmcelšanās.
Tajā laikā Jēzus mācības tika nodotas dzīvajā praksē caur apustuļu sludināšanu un kristiešu kopienām. Tradīcijai šajā procesā bija izšķiroša loma. Pat pēc tam, kad tika rakstīti Jaunās Derības teksti, pagāja vairāki gadsimti, līdz Baznīca oficiāli noteica, kuri teksti tiks iekļauti Bībelē. Bībeles kanons tika noslēgts tikai 4. gadsimta beigās, Kartāgas koncilā 397. gadā. Līdz tam ticība galvenokārt tika izdzīvota un mācīta caur Tradīciju, ar apustuļiem un viņu pēctečiem, kas saglabāja un nodeva Kristus mācības.
Jaunās Derības vēstules, piemēram, Pāvila, Pētera un Jāņa, tika rakstītas ar ļoti specifiskiem mērķiem: vadīt, labot un stiprināt kristiešu kopienas. Šīs vēstules sākotnēji netika rakstītas ar mērķi veidot Bībeli; tās tika lasītas baznīcās, lai iedrošinātu kristiešus un palīdzētu viņiem dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Tikai vēlāk Baznīca caur Tradīciju atzina, kuri no šiem rakstiem ir Dieva iedvesmoti un jāiekļauj Svētajos Rakstos.
Tāpēc, sakot, ka "Tradīcija ir tikpat svarīga kā Bībele", tiek atzīts, ka bez Tradīcijas mums nebūtu pat Bībeles tās pašreizējā formā. Tradīcija saglabāja Kristus mācības pirmajos gadsimtos, un, pateicoties tai, Baznīca spēja noteikt, kuri teksti jāiekļauj Jaunajā Derībā. Turklāt Tradīcija palīdz pareizi interpretēt Svētos Rakstus. Bez tās katrs cilvēks varētu interpretēt Bībeli savā veidā, kas izraisītu apjukumu un šķelšanos.
Skaidrs piemērs tam ir Euharistija. Katoļu ticība, ka maize un vīns kļūst par Kristus Miesu un Asinīm, ir balstīta gan Bībeles vārdos, gan Baznīcas praksē jau no apustuļu laikiem. Tradīcija gadsimtu gaitā ir palīdzējusi Baznīcai dziļāk saprast un izdzīvot šo realitāti, saglabājot mācību, ko Jēzus sniedza Pēdējās Vakariņās.
Tāpēc katoļiem Tradīcija ir tikpat svarīga kā Bībele, jo abas nāk no viena avota: Dieva. Tās iet roku rokā, papildinot viena otru, un ir neaizstājamas Baznīcas dzīvē un ticībā. Tradīcija ir dzīva, Dieva Gara vadīta, un tā nodrošina, ka Kristus vēstījums gadsimtiem ilgi tiek pilnībā saprasts un izdzīvots.
Katoļi uzskata, ka Tradīcija ir tikpat svarīga kā Bībele, jo abas nāk no Dieva un viena otru papildina. Tradīcija saglabāja un nodeva Jēzus mācības pirms Jaunās Derības pilnīgas izveidošanas.
Bībele, kādu mēs to zinām, tika definēta tikai 4. gadsimtā, kad Baznīca caur Tradīciju noteica, kuri raksti ir Dieva iedvesmoti. Tradīcija saglabāja Kristus mācības līdz kanona izveidei.
Tradīcija palīdz interpretēt Rakstus, nodrošinot ticības vienotību. Bez tās individuālās interpretācijas var izraisīt šķelšanos.
2 Tesaloniķiešiem 2,15 – "Turieties pie tradīcijām" norāda uz Tradīcijas nozīmi, kas tiek nodota mutiski.
Jāņa 21,25 – "Ne viss ir rakstīts" atgādina, ka Jēzus mācības sniedzas ārpus Rakstiem.
1 Korintiešiem 11,2 – "Saglabājiet tradīcijas" uzsver Tradīcijas praksi agrīnā Baznīcā.
2 Timotejam 2,2 – "Māci citiem" parāda ticības mutiskās nodošanas nozīmi kā Tradīcijas daļu.
Jāņa 16,12-13 – "Man ir daudz, ko teikt" norāda, ka Svētais Gars turpina vadīt Baznīcu ārpus Rakstiem.
Mateja 28,19-20 – "Māciet visas tautas" uzsver apustuļu pienākumu nodot ticību.
Apustuļu darbi 2,42 – "Ticības doktrīna" parāda, ka agrīnie kristieši sekoja mācībām ārpus Rakstiem.
1 Tesaloniķiešiem 2,13 – "Pieņemta kā Dieva vārds" ietver apustuļu sludināšanu kā Dieva vārdu.
2 Pētera 1,20-21 – "Neviena pravietojuma interpretācija nav personiska" izceļ Magistērija nepieciešamību Rakstu interpretēšanā.
1 Korintiešiem 15,1-2 – "Ko saņēmu, to nododu" pastiprina mutiskās ticības nodošanas nepieciešamību Tradīcijā.
