1 Vārda "tēvs" lietošana, lai atsauktos uz priesteriem, ir veids, kā izteikt viņu garīgo tēva lomu, viņu pastorālo funkciju, Baznīcas tradīciju un cieņu, ko kopiena viņiem izrāda. Tas ir veids, kā atzīt viņu nozīmīgo lomu ticīgo garīgajā dzīvē un Baznīcas vidū, izceļot viņu atbildību vadīt, mācīt un svētīt. Tāpēc ticīgie sauc priesterus par tēviem, godinot viņu nozīmīgo lomu viņu dzīvē.
Vatikāna II Koncilā pieņemtajā dekrētā Presbyterorum Ordinis ir aprakstīts, ka priesteriem jādzīvo starp visiem, mācot un pamācot kā mīļus bērnus. Tas atspoguļo iemeslu, kāpēc ticīgie priesterus sauc par tēviem, atzīstot viņos garīgo autoritāti, kas rūpējas par ganāmpulku kā tēvs rūpējas par saviem bērniem.
Apustulis Pāvils savā vēstulē Korintas kopienai izpaužas kā garīgais tēvs, kuru rūpējas vadīt, koriģēt un mīlēt ar tēvišķu maigumu. Viņš sūta Timoteju, kuru viņš sauc par "mīļoto dēlu", pastiprinot garīgās tēvības jēdzienu, kas ir viens no iemesliem, kāpēc kristieši sauc priesterus par tēviem.
Lai gan vārds "tēvs" tieši neparādās Rakstos, priesteru vai presbiteru funkcija ir skaidri noteikta. Apustuļu darbos 14, 23 Pāvils un Barnaba ieceļ presbiterus katrā kopienā, izpildot garīgo vadītāju lomu. Mūsdienās, tāpat kā toreiz, priesterus izvēlas un ordinē bīskaps, un viņi ir "divkāršas goda vērti" (1 Timotejam 5, 17), lai vadītu un kalpotu Dieva tautai.
