1 Altārī notiek liturģijas kulminācija: maizes un vīna konsekrācija, kas kļūst par Kristus Miesu un Asinīm. Tas atsauc atmiņā Kristus upuri uz Krusta, kas katrā Misē tiek svinēts bez asinīm. Kad katoļiem baznīcā ir altāris, viņi apliecina savu ticību Euharistijai kā "visas kristīgās dzīves avotam un virsotnei" (CIC 1324), jo tieši tur Kristus piedāvā sevi par mums, pieminot to, ko Viņš darīja Golgātā.
Turklāt altāris atspoguļo Baznīcas vienotības un kopības ideju. Visi ticīgie pulcējas ap altāri, lai dalītos vienā maizē un vienā kausā, kā to māca svētais Pāvils 1. Korintiešiem 10:16-17: "Svētības kauss, ko mēs svētām, vai tas nav Kristus asins kopība? Maize, ko mēs laužam, vai tā nav Kristus miesas kopība? Tā kā maize ir viena, mēs, kaut arī daudzi, esam viena miesa." Tādējādi altāris ir simbols, kas vieno katoļus ap Kristu un savā starpā.
Bībeliski altāris ir sakņots Vecajā Derībā, kur tas bija centrālā vieta Dievam veltītajiem upuriem. Tomēr Jaunajā Derībā Kristus pilnīgais upuris aizstāj vecos upurus. Vēstulē Ebrejiem 13:10 autors saka: "Mums ir altāris, no kura telts kalpotājiem nav tiesību ēst." Šis "altāris" ir pats Kristus, kura vienreizējais un mūžīgais upuris tiek darīts klātesošs baznīcas altārī.
Katoļiem baznīcā ir altāris, jo tas simbolizē Kristu un Viņa atpestīšanas upuri, kas tiek svinēts sakramentālā veidā. Misē altāris kļūst par debesu un zemes satikšanās vietu, kur ticīgie piedalās pestīšanas noslēpumā. Altāris ir liturģiskās dzīves centrs, un caur to katoļi dziļāk vienojas ar Kristu un viens ar otru ticībā un Euharistijā, pastāvīgi atjaunojot savu apņemšanos Dievam un Baznīcai.
