1 Katoļi veic nožēlu kā atbildi uz Dieva aicinājumu uz atgriešanos un garīgu atjaunošanos. Nožēla, kas dziļi sakņojas Baznīcas tradīcijā, ir veids, kā izlīdzināties ar Dievu pēc grēka un iespēja garīgai izaugsmei.
Nožēlas prakse ir centrāla ticīgajiem, jo grēks izjauc attiecības ar Dievu. Pat pēc kristības katoļi atzīst, ka tie ir pakļauti grēkam, tāpēc viņiem nepārtraukti ir nepieciešama izlīdzināšanās. Nožēlas sakraments piedāvā šo izlīdzināšanos. Jēzus ir iedibinājis sakramentu, lai ticīgie, atzīstot savus grēkus un saņemot atbrīvošanu, varētu dziedināties un tikt atjaunoti žēlastībā. Jāņa 20:22-23 Jēzus piešķir apustuļiem spēku piedot grēkus: “Kādam jūs piedosiet grēkus, tiem būs piedoti; kādam jūs tos atturēsiet, tiem tie tiks atturēti.” Tas ir bibliskais pamats sakramentam un skaidro, kāpēc katoļi veic nožēlu.
Nožēla ietver patiesu nožēlu un gatavību labot grēka nodarītos bojājumus. Kad katoļi veic nožēlu, viņi ne tikai meklē Dieva piedošanu, bet arī uzņemas atbildību par savu kļūdu labošanu. Nožēla ir šīs prakses pamatā, kā mācījis Jēzus Lūkasa 15:7, kur viņš apraksta prieku debesīs par grēcinieku, kas nožēlojas. Nožēla tādējādi nav tukša rituāla veikšana, bet patiesa vēlme atgriezties taisnības ceļā un atjaunot attiecības ar Dievu.
Turklāt nožēla tiek uzskatīta par līdzekli tīrīšanai. Aizlūdzot grēkus, nožēlotājs ne tikai meklē piedošanu, bet arī stiprina dvēseli, lai novērstu nākotnes grēkus. Jēkaba 5:16 mēs esam aicināti atzīt grēkus cits pret citu, lai mēs varētu tikt dziedināti. Šī dziedināšana ir gan garīga, gan emocionāla. Kad katoļi veic nožēlu, viņi piedzīvo šo dziedināšanu un atjauno attiecības ar Dievu, attīroties no grēkiem un meklējot svētāku dzīvi.
Nožēlas tradīcija ir attīstījusies gadsimtu gaitā. Baznīcas sākotnējās dienās nožēla bieži bija publiska un stingra, iekļaujot tādas prakses kā ilgstoši gavēni vai pat pagaidu izslēgšana no kopienas. Laika gaitā Baznīca saprata, ka Dieva žēlastībai jābūt pieejamai visiem personiskākā un biežākā veidā. Šodien katoļi veic nožēlu privātā kontekstā, atzīstot grēkus priesterim, kurš Kristus vārdā piedod viņiem.
Nožēlas darbība ir gan personiska, gan kopienas. Lai gan atzīšanās akts ir individuāls, grēks ietekmē ticīgo kopienu, un viena locekļa nožēla ir labums visam Kristus ķermenim. Katoļu Baznīcas Katehisms māca, ka grēkam ir sociāla dimensija (CIC 1469), un nožēla atjauno attiecības ne tikai ar Dievu, bet arī ar kopienu. Tāpēc katoļi veic nožēlu ne tikai savu labumu, bet arī visas Baznīcas labumam.
Turklāt nožēla ir ceļš garīgai izaugsmei. Aizlūdzot un pārdomājot savus trūkumus, katoļi tiek izaicināti kļūt svētāki. Regulāra atzīšanās prakse ir garīgā disciplīna, kas izgaismo apziņu un stiprina dvēseli pret kārdinājumiem. Kad katoļi bieži veic nožēlu, viņi progresē svētuma ceļā un tuvinās Kristum, kā ieteikts Mateja 5:48: “Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.”
Secinājumā, katoļi veic nožēlu kā līdzekli izlīdzināšanās ar Dievu un garīgajai atjaunošanai. Šī prakse ir patiesas nožēlas, piedošanas meklēšanas, tīrīšanas un garīgās izaugsmes izpausme. Iegūta Bībelē un Baznīcas tradīcijā, nožēla ir ticīgā vēlme dzīvot saskaņā ar Kristus mācībām un ticīgo kopienu.
