Ežu laulības aizliegums katoļu baznīcā ir sakņots gadsimtu ilgas tradīcijas, balstoties uz teoloģiskajiem, vēsturiskiem un garīgajiem pamatiem. Ēžu celibatēšanas prakse, lai gan tā nav dogma, ir eklesiastiskā disciplīna, kas pārstāv aicinājumu uz ekskluzīvu nodevību Dievam un kopienas pakalpošanai, iedvesmota no paša Jēzus Kristus piemēra.
Celibatā dzīvošana ļauj priesterim pilnībā nodevoties savam uzdevumam. Atmešanās no laulības, priesteris simbolizē savu pilnīgu atdevi Kungs un Baznīcai, kļūstot par pieejamāku, lai atbildētu uz ticīgo garīgajām un pastorālajām vajadzībām. Šī saistība mērķē ne tikai uz viņa darbības atvieglošanu, bet arī izsaka nedalāmu mīlestību un radikālu uzticību Dieva valstībai.
Bībelē, Svētais Pāvils, savā pirmajā vēstulē pie Korintiešiem, argumentē, ka celibatā dzīvošana nodrošina lielāku brīvību, lai koncentrētos uz "Kunga lietām" (1 Korintiešiem 7,32-35), bez ģimenes dzīves traucējumiem. Šī brīvība atspoguļojas pastorālajā praksē, kur priesteris ir vairāk gatavs uzņemties atbildību kopienas labā. Matīss 19,12, Jēzus arī ierosina daļu cilvēku brīvprātīgu izvēli dzīvot celibatā "Dievu Valsts dēļ", ideālu, ko katoļu baznīca uzskata par piemērotu tiem, kas izpilda priesterības misiju.
Katoļu klēriem, kas dzīvo celibatā, tradīcija aizsākās IV. gadsimtā, bet tā tika oficiāli apstiprināta Latranas II koncilī 1139. gadā, padarot celibatā dzīvošanu obligātu priesteriem. Šis noteikums konsolidēja priesterības dzīves praksi kā Kristus pašas paplašinājumu, kurš dzīvoja celibatā un bija veltīts dievišķajai misijai.
Baznīca uztver celibatēšanu kā konkrētu zīmi priesteru pilnīgajai un radikālajai nodevībai, kuri tiek aicināti dzīvot "in persona Christi", tas ir, Kristus personībā, liecinot par Dieva Valsts realitāti.
Izvēle dzīvot celibatā tiek uzskatīta arī par iepriekšēju dzīves veidiem mūžīgajai dzīvei. Jēzus, Matīsa 22,30, min, ka augšāmcelšanās laikā "ne precējas, ne precējas", norādot uz visiem cilvēkiem uz vienību ar Dievu, kas pārsniedz zemes saitēm. Tādējādi priesteru celibatēšana ir šī eskatoloģiskā ideāla izpausme, kur priesteris dzīvo kā Dieva mūžīgās kopienas priekšgāde.
Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka šī disciplīna nav universāla. Austrumu katoļu baznīcā vīrieši, kas ir precējušies, var tikt ordinatēti par priesteriem, lai gan celibatēšana ir obligāta biskopiem. Šī daudzveidība parāda, ka, kamēr baznīca vērtē celibatēšanu kā svarīgu Dieva nodevības zīmi, tā arī atzīst ģimenēto vīriešu ieguldījumu priesterībā.
Tādējādi celibatēšana ir īpaša izvēle un aicinājums, kas ļauj priesterim pilnībā liecināt par mīlestību un apņemšanos Dieva Valstijai. Šis aicinājums, lai gan prasīgs, tiek uzskatīts par svētību baznīcai un sabiedrībai, kur priesteris, caur pilnīgu nodevību, iemieso Dieva mīlestību un cerību uz mūžīgo dzīvi.
Celibatēšana ļauj priesterim pilnībā nodevoties Dievam un Baznīcai, un būt pieejamam ticīgo garīgajām vajadzībām. Iedvesmojoties no Jēzus un Svētā Pāvila mācības (1 Korintiešiem 7,32-35), celibatēšana atvieglo pilnīgu apņemšanos viņa pastorālajai misijai.
Celibatēšana ir priesteru identifikācijas ar Kristu zīme, kurš dzīvoja celibatā. Tādējādi priesteri tiek aicināti dzīvot "in persona Christi", kas simbolizē pilnīgu nodošanos un nedalāmu mīlestību Dieva Valstijai.
Jēzus bija apliecinājis, ka augšāmcelšanās laikā "nav laulības un nav arī laulības", kas (Matīss 22,30) norāda uz aicinājumu uz pilnīgu kopību ar Dievu, kur priesteru dzīve norāda uz Dieva Valsti.
1 Korintiešiem 7,32-35 - Svētais Pāvils par celibatā dzīvošanas nozīmi, lai kalpotu Dievam.
Matīss 19,12 - Jēzus runā par tiem, kas izvēlas celibatā dzīvošanu Dieva Valsts dēļ.
Matīss 22,30 - Jēzus piemin, ka augšāmcelšanās laikā nav laulības, kas norāda uz aicinājumu uz mūžīgo dzīvi.
CIC 1579
